Es JAU zināju, ka spēle ir viens no pirmajiem piemēriem, meklējot kaut ko līdzīgu "best euro board games" (labākās "eiro tipa" galda spēles) un, protams, manā kolekcijā šim bija jābūt.
Par spēli. Vispirms - es visbiežāk spēlēju "solo", jo mana kompānija visbiežāk atrodas kaut kur citur. Šī spēle piedāvā arī solo variantu, kas ir nedaudz atšķirīgs no pamatspēles, bet "gars" saglabājas tas pats, kas 2-4 cilvēku spēlē. Jāteic, ka solo vēl ne reizi neesmu vinnējusi spēli, jo aizpildīt visus 37 lauciņus šķiet neiespējami 25 raundos. 2-4 spēlētāju versijā tas nav pamatmērķis, galvenais ir savākt vairāk punktu nekā citi. Tas šo spēli padara patīkamāku un mazāk saspringtu nekā solo spēlē. Spēles mehānikas pamatā ir kauliņu mešana un sava laukuma izkārtojuma veidošana ar iespējami labi izvēlētiem lauciņiem, kas dod iespējami vairāk bonusu un tādējādi - arī punktu. Punktu krāšana ir galvenais mērķis (atšķirībā no solo spēles), jo uzvar tas ar visvairāk punktiem. Spēle grūtības ziņā ir apmēram vidēja-nedaudz-uz-smago-pusi, bet to var apgūt praktiski katra puslīdz pieredzējusi spēļu kompānija viena vakara ietvaros, tomēr būtu labi, ja kāds ar noteikumiem ir iepazinies iepriekš. Šī spēle atstāj sajūtu - "uzraujam vēl vienu, ko?" - jo tā ir kā tāda klasiska pasaka, nekad neapnīk. Tā ir arī katrreiz citāda, jo, pirmkārt, ir vairāki dažādi spēlētāju laukumi, otrkārt, detaļas katrreiz izkrīt citādas, nemaz jau nerunājot par metamo kauliņu rezultātiem (jāpiebilst, ka šai spēlē metamie kauliņi nedarbojas pēc principa - "vairāk ir labāk", tie vienkārši palīdz nodrošināt nejaušumu gājienu iespējās un izvēlēs). Ir diezgan labi sabalansēts veiksmes un taktikas īpatsvars, lai gan dažreiz izšķirīgos brīžos veiksme ir tā, kas pieviļ...
Tagad par negatīvo. Grāmata ir jātur klāt un jāšķirsta visu laiku (pat pēc kādām 10 spēlēm), jo atcerēties visas ēku vai klosteru funkcijas nav iespējams. Jā, gandrīz katram lauciņam (un to ir daaauuudz!), paralēli pamattipam, ir sava papildfunkcija. Taču, noteikumu grāmata ir uz diezgan plāna papīra, varbūt jauztaisa kāds ielaminēts kopsavilkums.
Tālāk. Lauciņu, to mazo sešstūra gabaliņu, tiešām ir ļoti daudz, taču spēles kaste nenodrošina pilnīgi nekādu iespēju tos kaut kā organizēti uzglabāt, tāpēc ir jāķeras pie pašdarbības. Pretējā gadījumā spēle vienkārši stāvēs plauktā, "jo tā ir tāda ķēpa, to-visu-salikt-un-pēc-tam-atkal-savākt". Vēl - attēli uz lauciņiem ir mazmazītiņi! - ļoti grūti saskatīt, sevišķi melnos cipariņus uz klosteriem. Tomēr tas viss kopā netraucē pa īstam izbaudīt spēles garu un iegrimt savas mazās viduslaiku karalistes veidošanā, būvējot ēkas, klosterus, pilis, ganības, raktuves, kuģus... Kopumā spēle ļoti patīk, labāka tā ir 2-4 spēlētāju versijā, taču arī solo sniedz to piedzīvojuma sajūtu, ka vakars paiet nemanot.
Pievienoju dažas bildes ar ideju, kā uzglabāt sīkās detaļas būvniecības preču veikalā pirktās kastītēs. Piebilde - kartona monētas ir aizstātas ar metāla monētām no citas spēles (Raiders of the North Sea).