Uzzini kā tiek lokalizētas galda spēles

Aug 20 , 2021

0 Komentāri

Oskars Valtenbergs

Uzzini kā tiek lokalizētas galda spēles

Mūsdienu galda spēļu pasaulē spēļu lokalizēšanai ir ļoti būtiska nozīme. Galda spēļu hobijs kļūst aizvien populārāks, un daudz vairāk cilvēku vēlas uzspēlēt kādu jaunu spēli. Pieejamo (un labo) spēļu skaits kļūst arvien lielāks un lielāks. Ir spēles, kurās uz komponentiem teksta nav (teksts ir tikai spēles noteikumos), un ir spēlētāji, kurus absolūti apmierina spēles angļu (vai kādā citā) valodā, tomēr ir arī daudz cilvēku (un tādu kļūst arvien vairāk), kuri vēlas spēli spēlēt savā dzimtajā valodā.

Līdz ar to aktuāla ir galda spēļu lokalizēšana jeb, citiem vārdiem sakot, kādas spēles izdošana „vietējā valodā“. Lai tas varētu notikt, protams, ir jāizpildās vairākiem priekšnoteikumiem. Galvenais no tiem — ir jābūt kādam, kas spēli ir gatavs izdot, kas parasti būs kāda vietējā izdevniecība. Lielajās valstīs ar to problēmu nav, bet mazākās valstīs (vai tādās, kurās šis hobijs ir tikai sākuma stadijā) viss nereti balstās uz vienas vai divu izdevniecību pleciem, un no to veiktajām izvēlēm (un iespējām!) tad arī ir atkarīgs tas, kādas vietējā valodā izdotas spēles nonāks vietējā tirgū. Pārējie priekšnoteikumi jau iet roku rokā ar šīm izvēlēm un apsvērumiem, par kuriem tad arī tālāk tiks stāstīts.

Process

 

Izvēle

Pieņemsim, ka galvenais punkts ir izpildījies — mums ir izdevniecība, kas vēlas sākt vai turpināt izdot spēles vietējā tirgū. Nākamais svarīgais punkts — ko un kāpēc izdot. Te svarīgi ir tas, kāda ir vietējā galda spēļu kultūra. Tā kā manis paša pieredze ir Latvijā, kā arī jums, lasītājiem, interesantāka varētu būt tieši vietējā vide, apskatīšu lokalizēšanu no šī skatpunkta (īsumā par lielajām valstīm — lielās izdevniecības izdod, ko grib, mazās — ko var dabūt un ar ko var cerēt „izsisties“).

Kā izvēlēties spēli, ko izdot Latvijā vai līdzīga izmēra tirgū? Apsvērumi ir dinamiski — ir jāsaprot, kāda spēle iederētos vietējā galda spēļu kultūrā, taču jāatceras, ka šie parametri attīstās un mainās tāpat kā pati kultūra. Tā kā spēles lokalizēšana ir pietiekami dārgs pasākums un zināt, vai tas atmaksāsies, ir būtībā neiespējami, tad ir svarīgi maksimāli izprast vietējo auditoriju, lai palielinātu iespēju, ka spēle būs veiksmīga, nevis izgāzīsies. Protams, ka šie apsvērumi ir arī dažādi pēc sava rakstura — lielākā daļa ir pragmatiski (izmaksas, līguma nosacījumi, līdzšinējā spēles popularitāte citās valstīs), tomēr vienmēr ir vieta arī sajūtām un intuīcijai. Kā jau minēju, šie parametri ir mainīgi — Latvijā pirms gadiem 10–15 potenciāls bija pārsvarā tikai vieglā gala un ballīšu (tā saucamajām „mass market“) spēlēm, tomēr tagad ir izaugusi galda spēlētāju paaudze, kam ir liela spēļu pieredze, un šo cilvēku jau ir tik daudz, ka var sākt domāt par kādu grūtāku un nopietnāku (tā saucamo lietpratēju vai nišas) spēļu lokalizēšanu. Protams, drošāks variants vienmēr tāpat būs „mass market“ spēles, jo tās vienmēr derēs plašākai auditorijai.

Lielākā daļa spēļu pēc izdošanas daudzmaz atbilst gaidītajam, tomēr vienmēr gadās izņēmumi — ir spēles, kas ir negaidīti veiksmīgas, un ir tādas, kuras absolūti neattaisno uz sevi liktās cerības. Pirmajā gadījumā spilgts piemērs ir spēle „Saboteur“, kura Baltijā ir viena no ejošākajām un zināmākajām spēlēm, bet tajā pašā laikā pārējā pasaulē tai ne tuvu nav tādas atpazīstamības. Otrajā gadījumā ir krietni vairāk spēļu — konkrētas spēles nepieminēšu, jo interesantāk būs aplūkot iemeslus, kāpēc tām neizdevās iekarot vietējo tirgu. Reizēm tā vienkārši ir neatbilstība spēlētāju vēlmēm, reizēm nenostrādā mārketings vai reklāma, reizēm spēle vienkārši ir izdota neīstajā laikā. Kā jau minēju iepriekš, tā gandrīz vienmēr būs mazliet laimes spēle (tik mazā tirgū kā Baltijas valstis pat tā saucamie superhiti nav ar garantiju būt veiksmīgiem).

Vēl paliek atvērts jautājums — kur vispār tās spēles atrast? Galda spēļu pasaule pa 10–15 gadiem ir ļoti mainījusies. Ja senāk jaunu spēļu katru gadu bija maz, un tiešām bija jāmeklē, ko izdot, tad tagad jau ir otra galējība — to ir tik daudz, ka vienkārši nav iespējams tās visas apzināt, kā rezultātā kāda spēle ar labu potenciālu var vienkārši netikt pamanīta. Saprotams, ka populārākās spēles vienmēr būs acu priekšā tiem, kas strādā vai apgrozās galda spēļu sfērā, savukārt mazāk zināmās parasti tiek atrastas, tiekoties ar partneriem — jau nostabilizējušās izdevniecības regulāri dodas uz dažādiem spēļu festivāliem, kuru laikā piedāvā izdošanai ārzemēs gan savas spēles, gan arī apskata partneru piedāvājumus kā variantus savam tirgum. Standarta četru dienu laikā izdodas apskatīt un izvērtēt 100+ spēles, kas no vienas puses ir ļoti daudz, bet no otras — tikai niecīga daļa (ņemot vērā to, ka gadā nu jau tiek izdotas 3000+ spēles).

Praktiskā daļa

Kad izvēle ir izdarīta un nākamais potenciālais hits ir noskatīts, ir pienācis laiks projektu realizēt. Realizācija sastāv no vairākiem soļiem, kas paši par sevi nav sarežģīti un izdevniecībai ar stāžu ir ļoti atstrādāti.

Formālā daļa

Ar izdevniecību, kurai pieder tiesības uz spēli, ir jānoslēdz līgums. Te ir būtiski piebilst, ka tā vienmēr būs cita izdevniecība, jo katra spēle pieder kādai izdevniecībai (kurai savukārt ir līgums ar autoru). Gadījumi, kad līgums tiktu slēgts ar autoru, ir citādāki — tā sauktā jaunas spēles izdošana „no nulles“ (šis raksts ir par jau esošu spēļu atvešanu uz vietējo tirgu, tāpēc par to nerunāšu). Līgumā parasti tiek atrunāts apjoms, cena un visādi citi garlaicīgi punkti, uz kuru pamata tad tiek definēts, kad un kā šī spēle nonāks vietējā tirgū. Svarīgs punkts ir izplatīšanas teritorija, kas vienmēr tiek atrunāta, kā arī valodas, kurās konkrētā izdevniecība spēli drīkst izdot. Piemēram, lielākie izdevēji Baltijā — „Brain Games“ Latvijā un „Kadabra“ Lietuvā — parasti saņem tiesības uz visām trim Baltijas valstīm un četrām valodām (arī krievu), tomēr ne vienmēr tas tā ir, jo var gadīties, ka īpašumtiesību turētājiem ir spēkā līgumi par kādu konkrētu valsti vai (biežāk) valodu ar kādu citu firmu. Pārējais viss jau ir dažādi sīkumi par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt (kas pamatā skar spēles „tēlu“).

Materiāla sagatavošana

Kad visas juridiskās lietas ir pabeigtas, ir laiks radīt vietējā izdevuma failus. Gadās, ka tam nav konkrēta termiņa, tomēr bieži vien tie ir diezgan strikti. Nereti tas ir tāpēc, ka konkrētās spēles ražošana ir nolikta noteiktos laikos — ja neuzspēsi failus sagatavot līdz tam, gaidīsi nākamo drukas laiku, kas tikpat labi var būt arī gadu vēlāk. Tāpēc labāk tomēr ir uzspēt.

Failu sagatavošanas daļā nekādas raķešu zinātnes nav — sākumā īpašumtiesību turētāji iedod izejas failus, tad izdevniecības pusē kāds tos pareizi piekoriģē, lai var dot tulkiem un pēc tam maketētājiem, un tad gatavie faili tiek sūtīti atpakaļ, lai tos varētu nodot drukai.

Tulkošanas daļa ir ārkārtīgi būtiska! Spēles pieejamība spēlētājiem ir tiešā veidā atkarīga no tā, cik pareizi iztulkota un cik saprotama tā ir. Pat maza kļūda var būtiski izmainīt spēles ritējumu (piemēram, aprakstot kādu darbību, vārda „drīkst“ vietā būtu lietots vārds „nedrīkst“ — it kā divi burti un elementāra pārrakstīšanās, bet tikpat labi pilnībā izmainīta spēle!). Atmetot katastrofālās kļūdas, kas tieši ietekmē spēles ritējumu, arī vienkārša nekonsekvence (vienā vietā nosaukt komponentu par lauciņu, citā par kartīti, bet vēl citā par plāksnīti) terminu lietošanā var radīt pārpratumus, kas nozīmē, ka noteikumiem ir jābūt tehniski ļoti korektiem un ar radošumu vai literāro daudzveidību aizrauties nedrīkst. Tajā pašā laikā, ja tulkojums ir absolūti tehnisks (kā no manas pieredzes tas nereti gadās ar tulkošanas biroju darbiem), tad nereti „nenolasās“ kāda ideja, un cilvēkam bez juridisko tekstu lasīšanas prasmēm var būt grūtības uztvert to, ko noteikumi vēlas nodot. Pats jau 10 gadus iesaistos spēļu noteikumu tulkošanā un zinu, cik izaicinošs ir šis process, kā arī to, cik diemžēl viegli ir kļūdīties.

Kad noteikumi ir iztulkoti un pārbaudīti, ir laiks tos maketēt. Tiem, kam joma nav sveša, process varētu būt diezan skaidrs — maketētājs saliek jaunos tekstus iepriekš sagatavotā failu sagatavē, aizstājot oriģinālo valodu ar jauno. Protams, nereti ir dažādi izaicinājumi, jo viena valoda ir „garāka“ par oriģinālo, tāpat arī, izdodot spēli uzreiz trijās vai četrās valodās, nereti ir jāizdomā jauni risinājumi, kā to efektīvi panākt. Tā parasti nav problēma ar pašiem noteikumiem, bet gan citiem komponentiem, ja uz tiem ir teksts (kārtis, laukumi). Tad arī nereti ir jāpieņem lēmums, vai viss tiks spiests vienā izdevumā, vai varbūt kādi komponenti būs sadalīti pa valodām vai pat vispār katrai valstij būs savs izdevums (kā tas ir spēlēs ar lielu valodas apjomu, piemēram, nesen izdotajai „Tikai viens“). Katrā ziņā, risinājums tiek atrasts vienmēr, un vienā vai citā veidā spēle tiek samaketēta.

Drukāšana, saņemšana un spēles palaišana tirgū

Kad viss ir pārbaudīts, sākas nosacītais gaidīšanas periods. Faili tiek nodoti drukai (nereti ar vairākkārtēju sūtīšanu šurpu turpu, lai piekoriģētu pēdējos sīkumus), pēc noteiktā grafika spēle tiek saražota un piegādāta uz izdevēja valsti. Tas parasti aizņem kādus pāris mēnešus. Kad spēles ir saņemtas (vai arī jau pirms tam), tās tiek reklamētas un tad arī laistas tirgū. Kāda spēle saņem lielāku uzmanības daudzumu un tiek plaši reklamēta (reizēm pat ar iepriekšpirkšanas opciju), bet citas klusītiņām nonāk plauktos bez liela šova. Atsevišķos gadījumos kāda milzīga kompānija var spēli izziņot pavisam plaši, piemēram, kad pirms apmēram 10 gadiem latviešu valodā iznāca „Scrabble“, reklāmas bija pat televīzijā. Bet nu tas ir „Hasbro“ — viņiem naudas ir daudz un viņi var darīt, ko grib. Katrā ziņā, spēle ir klāt un var uzsākt savu ceļu pie spēlētājiem, un tad jau redzēs, vai tā būs jaunais hits, absolūti aizmirstams pasākums vai kaut kas pa vidu.

 

Visu apkopojot, neko īpaši gudru vairs nepateikšu. Galvenais, ko vēlos uzsvērt — kopumā galda spēļu hobijs joprojām ir augošs un ar lielu potenciālu. Jā, valstīs, kur tas ir populārs, ir izveidojies burbulis, par kura plīšanu jau runā vairākus gadus, tomēr ir ļoti daudz valstu, kur tas tikai sākas. Arī Latvijā šim hobijam vēl ir daudz, kur augt. Tas viss, protams, nozīmē, ka arī spēļu lokalizēšana turpinās būt aktuāla lieta gan izdevējiem, gan spēlētājiem, jo ar tikai lokāli radītām spēlēm vai spēlēm tikai angļu valodā nebūs iespējams apmierināt hobija entuziastu vēlmes. Vienmēr būs nepieciešams aktuālos jaunumus vai jau nostabilizējušos hitus izdot arī vietējā valodā, lai spēle kļūtu pieejamāka pēc iespējas vairāk spēļu entuziastiem.

Rakstu veidoja Edgars Zaķis


Atstāj komentāru

Pirms publicēšanas komentāri tiks apstiprināti