Izlaist līdz saturam

Kas tie tādi vilcieniņi? 1. daļa.

Tā nu ir sanācis, ka ar draugiem diezgan regulāri spēlēju Ticket to Ride (mums ir savs turnīrs, tā kā var teikt, ka "grāmatu esmu lasījis, ir viedoklis"), savukārt draugu draugi zina, ka ik pa laikam mēs spēlējam "to vilcieniņu spēli". Tad nu viņiem un arī citiem, kas sākuši interesēties par spēļu pasauli, pastāstīšu par šo spēli. Protams, uzcītīgākie ātri paši gan jau būs atraduši aprakstus internetā, līdz ar to šoreiz tiem, kas labprātāk lasa latviešu valodā.

Īsumā pastāstīšu par spēles pamatversijām un paplašinājumiem, ko esmu spēlējis, pieliekot klāt arī pa kādam komentāram un dodot savu subjektīvo vērtējumu un, manuprāt, plusus un mīnusus.

Sākšu ar visklasiskāko — oriģinālo Ticket to Ride, kurai, neskatoties uz pieklājīgo vecumu (spēle ir izdota 2004. gadā un kopš tā laika ir ieguvusi neskaitāmus apbalvojumus), joprojām ir topos, jo tā ir ļoti ātri apgūstama un piedāvā daudzus izspēles variantus, līdz ar to ātri neapnīk.

Kā apliecinājums tam ir šis pusotru minūti garais video, pēc kura noskatīšanās, domāju, 90% būs skaidrs, kā spēlēt šo spēli.

 

Tātad:

Ir Ziemeļamerikas karte, kurā ir daudz un dažāda garuma sliežu ceļu.

Spēles sākumā katrs spēlētājs izlozē "misijas" jeb uzdevumus, kas spēles gaitā ir jāizpilda. Piemēram, uzbūvēt ceļu no Ņujorkas līdz Losandželosai, savienojot pilsētas. Tālāk seko jau tīri tehnisks izpildījums.

Sava gājiena laikā spēlētājs var veikt kādu (bet tikai vienu) no 3 iespējamām darbībām:

  1. ņemt kārtis,
  2. likt ceļu,
  3. ņemt papildu misijas.

Kā jau video labi redzams, ceļi ir dažādu krāsu, tāpat arī kārtis. Tātad jāsavāc ceļa garumam atbilstošs kāršu skaits, un tad var uzcelt ceļu (piemērā — savācot četras lillā kārtis, tiek uzcelts 4 posmu ceļš).

Uzvarētājs, kā ierasts, ir tas, kurš savāc visvairāk punktu.

Punktus gūst divos veidos — no uzceltajiem ceļiem (jo garāki ceļa posmi, jo vairāk punktu) un par izpildītajām misijām. Jāņem vērā, ka neizpildītās misijas savukārt "iet mīnusā" — samazina punktu skaitu.

Spēlētājs, kurš uzbūvējis visgarāko nepārtraukto ceļu, spēles beigās vēl saņem 10 punktu bonusu.

Spēles sākumā katram spēlētājam ir 45 vagoniņi, no kuriem tad arī tiek būvēti ceļi, un spēle beidzas brīdī, kad, kādam no spēlētājiem izdarot gājienu, paliek 2 vai mazāk vagoniņi. Tajā brīdī tiek izspēlēts pēdējais aplis, pēc kā tiek saskaitīti punkti un noteikts uzvarētājs.

Nav nemaz tik sarežģīti, vai ne?


Mans vērtējums — 9 vagoni no 10.

Jāatdod gods par to, ka šī spēle aizsāk šīs spēles žanru, ir vienkārša un saprotama. Viens vagons tomēr pietrūkst līdz pilnībai. Šis ir kā dārgakmens spēļu lauciņā, bet laika gaitā tas tiks noslīpēts līdz perfektam mirdzumam.

Laba spēle, ar ko sākt savu ceļojumu Ticket to ride pasaulē.

Ticket to Ride: Europe

Kā jau saprotams no nosaukuma, šeit darbība no Amerikas pārceļas uz Eiropu. Visa galvenā spēles ideja ir kā pirmajā spēlē, taču nākuši klāt šādi tādi uzlabojumi, kas padara spēli sabalansētāku un arī aizraujošāku.

* Garās misijas. Atšķirībā no ASV, kurā misijām bija lielāks veiksmes efekts (sākumā vienam var iedalīties tikai īsās misijas pa pāris punktiem, kamēr citam — garās, kas dod priekšrocības), Eiropā šī lieta ir noslīpētāka — jau sākumā katram tiek viena "garā" misija un 3 "parastās".

* Prāmji. ASV ir tikai sauszemes ceļi. Eiropā ir gan sauszemes ceļi, gan prāmju līnijas. Prāmju līnijas ir specifiskas ar to, ka tajās, lai uzceltu ceļu, ir obligāti jāizmanto viens vai divi džokeri (atkarībā no ceļa specifikas).

* Tuneļi. Vēl viens jaunievedums, kas padara spēli riskantāku un neprognozējamāku. Lai uzbūvētu tuneli, pirms ceļa uzcelšanas tiek atklātas 3 kārtis no kavas; ja tajās ir izvēlētā krāsa vai džokeris, pieaug iztērējamo resursu skaits.

Piemērs: Ja es gribu uzcelt 3 balto posmu tuneli, saku — "tunelis no trīs baltajiem". No kāršu kavas tiek atvērtas 3 augšējās kārtis. Pieņemsim — zila, sarkana un balta. Tā kā pieteikta ir baltā krāsa un atvērtajās arī ir baltā kārts, tad par šo ceļu nāksies samaksāt nevis 3, bet gan 4 kārtis. Izcili neveiksmīgā situācijā var nākties šķirties pat no līdz 3 kārtīm vairāk, nekā ieplānots.

* Stacijas. Katram spēlētājam kopā ar spēles kauliņiem tiek piešķirtas 3 stacijas. Spēles beigās katra neizmantotā stacija dod 4 punktus. Galvenā jēga no stacijām ir tāda, ka ar tām var izglābt situāciju, ja konkurenti aizbūvē vajadzīgu ceļu; uzbūvējot staciju, var izmantot vienu pretinieka ceļa posmu kā savējo. Pirmā stacija maksā vienu kārti, otrā — divas, trešā — trīs. Dažkārt gadās situācijas, kad staciju celt ir izdevīgāk nekā pašam būvēt apvedceļu. Bet tas jau ir taktikas nianšu un aprēķinu jautājums.

Pieļauju, ka cilvēkiem, kam šī ir pirmā saskare ar spēli, augstāk aprakstītais var šķist ļoti sarežģīti, taču realitātē viss kļūst skaidrs, izspēlējot vienu partiju. Ja pirms tam ir spēlēta ASV versija, neskaidrībām vispār nevajadzētu būt.


Mans vērtējums — 10 vagoni no 10.

Noslīpētas sīkās nepilnības, kas bija pirmajā versijā, un spēle ir padarīta no vienas puses sabalansētāka, no otras — neprognozējamāka un aizraujošāka.

Tiem, kas tikko sāk spēlēt, būs jāvelta 10 minūtes vairāk noteikumu izlasīšanai un iepazīšanai, bet tas ir tā vērts.

Abas augstāk aprakstītās spēles ir pamatversijas. Lai spēlētu papildinājumus, ir vajadzīga Eiropas vai ASV spēle.

Ticket to Ride: Nordic countries.


Ziemeļvalstis.

Šī spēle patiks estētiem — tai ir atsevišķi veidoti krāsainie kauliņi, kas nav sastopami citās spēlēs (balti un violeti), kā arī kārtis šai versijai ir īpašāka dizaina — ar apsnigušiem vagoniem. It kā sīkums, bet patīkami.

Specifika (šajā gadījumā es to negribētu saukt par mīnusu) — maksimālais spēlētāju skaits ir trīs. (Salīdzinājumam — ASV un Eiropu var spēlēt līdz 5 spēlētājiem)

Pārējās atšķirības:

* Spēlē tiek izmantoti 40 vagoni.

* Džokerus var ņemt kā parastās krāsu kārtis, bet izmantot iespējams tikai prāmju ceļos.

* Jebkuras 3 kārtis var izmantot kā vienu džokeri.

* Izņēmums ir garais ceļš Murmanska — Lieksa. Tajā jebkuras 4 kārtis var samainīt pret vajadzīgās krāsas kārti, bet džokeri skaitās kā parastas kārtis (respektīvi, ja dikti, dikti vajag sarkanu kārti, var samainīt 4 džokerus pret vienu sarkano kārti). Savā spēļu praksē neesmu redzējis tādu gadījumu, ka kāds tā mainītu, bet teorētiski un praktiski iespējams tas ir.

Mans vērtējums — 7.5 vagoni no 10. Smuks Amerikas un Eiropas hibrīds. Pusvagonu noņemu par to, ka it kā ir pilns spēles komplekts — kārtis, kauliņi, bet ar paplašinājumiem izmantot nevar.

Autors: Mārtiņš Baumanis

Iepriekšējais raksts Dāvanu ceļvedis — spēles diviem spēlētājiem

Komentāri

Mārtiņš - 29 decembris, 2016

Autors parasti spēlē 4ratā/3jatā ;)
ASV un Eiropas kartē 2 un 3 spēlētāju gadījumā darbojas noteikums par dubultajiem ceļiem – ja viens spēlētājs tur uzceļ, pārēie vairs to nevar izmantot. 2vatā šķiet, šo spēli neesmu spēlējis nekad.
Bet piekrītu, ka visinteresantāk spēlēt vismaz 4 cilvēku kompānijā (Ziemeļvalstīs 3)

Kristaps - 28 decembris, 2016

Man gan gribētos teikt, ka raksta autors pārvērtē šo spēli.

Lai gan arī mūsu ģimenē šis ir starp favorītiem, tomēr veicamās darbības šķiet ļoti vienveidīgas un īsta spriedze par nepabeidzamiem maršrutiem parādās tikai pie 4-5 spēlētājiem. Lai vai kā, vienmēr mīlēta spēle, ar ko uzsākt hobiju.

Imants - 28 decembris, 2016

Ja parasti spēlē divatā, tad Nordic Countries ir labākā izvēle no rakstā pieminētajiem variantiem. Spēlējot divatā, USA un Eiropas kartē ir tik daudz vietas, ka katrs var darboties savā kaktiņā otru gandrīz nesatiekot.

Atstāt komentāru

Komentāri parādīsies pēc tam, kad tiks apstiprināti

* Obligātie lauki

0