Šurpu turpu apskats

Spēles apskats – Šurpu turpu

Mehānikas: sacīkstes

Spēles sarežģītība: viegla

Spēles ilgums: 30 min

Spēlētāju skaits: 2-6

Labākais spēlētāju skaits: 3-5

Valoda: Latvijā radīta spēle, pieejama latviešu valodā

Pasaulē diezgan populārs ir TV šovs “The amazing race”, kura ietvaros tā dalībnieki ceļo pa pasauli un pilda dažādus uzdevumus. Izlasot spēles “Šurpu turpu” noteikumus, rodas tieši šāda asociācija, jo spēlē galvenais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk apceļot četrus ievērojamus apskates objektus Latvijā. Koncepts aizraujošs, bet vai pati spēle ir laba, par to aprakstā.

Tematika

Kā jau minēju, spēles tematika ir par Latvijas apceļošanu, un, spēlējot spēli, man patīk iztēloties, ka tās ir sacensības, kur katram spēlētājam jāapceļo četri objekti un tas jāizdara visātrāk. Kāpēc tas ir jādara visātrāk, es nezinu, taču pati ceļošanas tematika ir spēcīga. Spēlējot spēli rodas liela vēlme apmeklēt kādu no tajā parādītajiem galapunktiem un ieplānot vasaras ceļojumu. Un tas ir iespējams, jo spēle ir par reāliem, aizraujošiem Latvijas apskates objektiem. Mums spēle radīja divējādas sajūtas – atmiņas par piedzīvoto redzētajās vietās un interesi par neapskatīto. Pēc spēles reāli sākām plānot ceļojuma maršrutu pa kurzemes purva takām un nolikām tam datumu.

Komponentes

Spēles pamatlaukums, Latvijas karte, ir saprotami un funkcionāli attēlota, tas nav slikts, bet nav arī nekas pārsteidzošs, taču spēles lielākais trumpis ir Gata Šļūkas ilustrācijas uz maršrutu kartītēm. Karikatūras ir lieliskas! Pirmā lieta, ko izdarīju, kad atvēru spēles iepakojumu, es atradu un apskatīju ilustrācijas vietām, kurās esmu bijis. Es tās noraksturotu kā ļoti latviskas un reizē asprātīgas. Piebilde gan, ka uz kārtīm ir divu veidu teksti, viens par noteikto vietu, otrs par papildus notikumu, kas iestājas, kad spēlētājs ir sasniedzis noteikto objektu. Manuprāt, spēles veidotāji varēja mēģināt kā īpaši izcelt notikumu tekstu, lai būtu vienkāršāk tos atšķirt vienu no otra.

Mehānika

Uzsākot spēli, katrs spēlētājs izlozē četrus apskates objektus, pa vienam katrā kultūrvēsturiskajā novadā, kurus apbraukāt tad arī ir spēles mērķis. Tas, kas to izdara visātrāk un veic kopējo uzdevumu, ir uzvarējis. Te gribu papildus atzīmēt, ka spēlē ir ļoti atjautīga sistēma, kā balansēt, lai nejauši apskates objekti nebūtu pārāk tuvu viens otram. Uz riskantajiem novadiem ir Latviski dabas simboli, un spēlētājs nedrīkst sākt ar diviem vienādiem simboliem. Ļoti elegants risinājums.

Un sacīkstes var sākties!

Savā gājienā spēlētājs  var veikt trīs pārvietošanās kustības, bet āķis slēpjas tajā, ka pārvietojoties pa ātrākajiem dzelzceļa, ūdens vai gaisa ceļiem spēlētājiem no savas rezerves jāmaksā noteikta veida biļete. Sākumā biļešu ir daudz, bet, cenšoties ātri pārvietoties, tieši izšķirošajā brīdī to var pietrūkt.

Pēc trim vai mazāk kustībām spēlētājs beidz savu gājienu, un, ja tas ir tukšs lauciņš, spēlētājam ir iespēja iegūt vai nu vienu jaunu biļeti vai Notikumu (lasīt: “čītu”) kārti. Tieši šīs kārtis piešķir spēlei sacensību garu. Tās ir ļoti dažādas, piemēram, viena ļauj iegūt papildus biļetes tev un draugiem, cita bezmaksas braucienu pa ūdens ceļu, taču āķis slēpjas tajā, ka daļa notikumu ir kaitniecīgi un spēlētājiem ir atļauts izspēlēt tos uz jebkuru spēlētāju. Tāpēc, ja esi līderis, tad vari gatavoties, ka līdz uzvarai tiks likti daudz dažādi šķēršļi. Bet kārtis nav pārāk ļaunas, tās traucē, bet ne izslēdz no spēles, ņemot vērā, cik Latvijā mīlēta spēle ir Sabotieris, tad kaitēšanas kārtis būs tieši laikā.

Par kārtīm gan jāpiebilst, ka saņēmu atgriezenisko saiti par dažu kāršu formulējumu, pēc kā gan pārlasīju visas kārtis, un pašam šķita skaidrs, ko spēles veidotājas bija domājušas, taču, ja jūsu partijā ir kāds, kuram patīk noteikumus traktēt sev izdevīgi, te varētu rasties problēmas.

Kopumā spēles dinamika ir ļoti laba, tā tiešām ilgst 30 minūtes, un gājieni ir aši, pieņemamās izvēles skaidras, bet spēles neparedzamā daba un spēlētāju interakcija ik pa laikam dod jaunus izaicinājumus.

Vairākspēlējamība

Tās četras reizes, kuras es izspēlēju atšķīrās. Bija spēles, kur pārvietoties bija viegli, biļešu pietika un visu izšķīra efektivitāte, bet bija arī reizes, kad pārvietošanās un tikšana uz priekšu bija pamatīgs izaicinājums. Kopumā gan teiktu, ka vairākspēlējamība ir mazliet zem vidējā līmeņa.

Vērtējums

Šis ir diezgan sarežģīts vērtējums, jo spēli izspēlēju gan ar “rūdītiem spēlmaņiem”, gan ģimenes lokā ar bērniem. Ja tev jau ir 30+ galda spēles kolekcijā, tad varbūt Šurpu Turpu nav tev, taču kā ģimenes spēle tā aizgāja uz urrā. Mana definīcija labai ģimenes spēlei ir interesanti lēmumi pieaugušajiem un godīgas iespējas uzvarēt arī bērniem, un Šurpu Turpu tam pilnībā atbilst.Turklāt tajās ģimenes spēlēs, ko es izspēlēju, bija ļoti laba dinamika starp patīkamo un lietderīgo – spēle veicināja vecāku sarunu par nozīmīgiem apskates objektiem Latvijā, plānot ģimenes izbraukumu, un reizē varēja kalkulēt efektīvākos maršrutus ar ierobežotajām biļetēm spēles laikā. Sacīkstes bija spraigas un neparedzamas līdz pat beigām, un man tas šķita ļoti vērtīgi pavadīts laiks. Ceru, ka Šurpu Turpu ar atpazīstamajām karikatūrām būs spēle, kas grāmatnīcās un rotaļlietu veikalos uzrunās omas, opjus un vecākus uzdāvināt kādu galda spēli saviem bērniem un pārmaiņas pēc tā būs arī laba spēle. Vērtējums kā ģimenes spēlei 7 no 10.

P.S. spēles autores ir skolnieces, iesaku izlasīt rakstu par viņām.

Spēli vari iegādāties Brain Games veikalos Rīga Plaza 1. stāvā vai K. Barona ielā 55, vai arī interneta veikalā:  Šurpu turpu

Autors: Kristaps Auzāns

Bildes no Brain Games