Pandemic — spēle ar lielām un mazām uzvarām

Parasti, lai cilvēks sāktu strādāt par ārstu, lidostas dispečeri vai celtnieku, viņam ir jāmācās vairāki gadi, pēc tam labu laiku jāpraktizējas, lai kļūtu par īstenu sava aroda lietpratēju. Galda spēle „Pandemic“ šādu iespēju sniedz dažu minūšu laikā — atver spēles kasti, sakārto spēli atbilstoši noteikumiem, un piedzīvojums var sākties.

Galda spēle „Pandemic“ uzbur vīziju par to, ka visā pasaulē izplatās četras dažādas slimības — zilā, dzeltenā, melnā un sarkanā (pagaidām es vēl neesmu spēlējis nevienā kompānijā, kurā šīm slimībām netiktu meklēti pastāvošu slimību nosaukumi), un ap galdu sēdošā varoņu komanda ir vienīgā, kas var palīdzēt izglābt cilvēci. Tātad dažādās pasaules vietās uzliesmo slimības, kuras, ceļojot pa karti, spēlētāji cenšas ierobežot un visbeidzot izārstēt. „Pandemic“ ir pilnīga sadarbības spēle, kas nozīmē, ka, pat ja spēlē pirmo reizi, iesākumā tavus lēmumus palīdzēs pieņemt pieredzējušākie spēlētāji, savukārt vēlāk (parasti pēc pirmajiem trim līdz četriem gājienam) tu kļūsti par pilntiesīgu komandas locekli.

Atzīšu, ka „Pandemic“ bija pirmā spēle, kuru spēlēju, kas darbojas pēc principa — gājienu vispirms veic spēlētājs, pēc tam galda spēle. Spēlētājs savā gājienā veic četras darbības, izvēloties starp astoņām pieejamām darbībām. Visas pieejamās darbības ir uzrakstītas uz kārts, kas atrodas katram spēlētājam labi redzamā vietā. Kaut gan es iesaku pēc iespējas drīzāk pieejamās darbības iemācīties un „nepiesārņot“ spēles galdu. Kāpēc? „Pandemic“ savā būtībā ir vienkārša, kompakta spēle, tāpēc katra lieta, kas aizņem papildu vietu uz spēles galda, man šķiet traucējoša. Otrkārt, spēle ritēs raitāk, ja spēlētāji neieskatīsies iepriekšminētajā kārtī, bet domās līdzi paši.

  

Veidu, kā uzvarēt „Pandemic“ ir viegli saprast, bet tas nekādā ziņā nepalīdz uzvarēt katrā spēlē, piemēram, reiz mēs paguvām izārstēt trīs no četrām slimībām, bet tik un tā vienā no spēles gājieniem bezemocionālais spēles mehānisms mūs pievarēja. Piebildīšu, ka, manuprāt, spēles galvenā priekšrocība ir, ka šo spēli ir aizraujoši arī zaudēt, jo šķietami mazās uzvaras, kuras kopā jau esat guvuši, ir gandarījumu nesošas.

Nobeigumā varu teikt, ka „Pandemic“ ir izdevusies galda spēle, kurai būtu jāatrodas katra galda spēļu entuziasta plauktā. Šai spēlei ir trīs dažādi papildinājumi (kuri gan vēl nav pārtulkoti latviešu valodā), kas nozīmē, ka, apnīkot pamatspēlei, to ir iespējams dažādot ar jaunām lomām, uzdevumiem un spēles elementiem. 

  

Atzīšu, ka šai spēlei ir arī viens trūkums, bet tas gan ir saistīts ar cilvēka dabu, ne ar pašu galda spēli. Spēlējot galda spēli grupā, vienmēr būs kāds „vadošais“ spēlētājs, kurš mēģinās uzspiest savu stratēģiju, lai uzvarētu spēli. Tas nozīmē, ka pārējie spēlētāji tā īsti nemaz nesāks izjust spēli, kad šis „vadošais“ spēlētājs jau būs visu pateicis priekšā. Mūsu kompānijā šīs spēlētājs bieži vien esmu es. Vienas „Pandemic“ partijas laikā es attapos brīdī, kad viens spēlētājs bija aizgājis uz labierīcībām, otrs man blakus grauza uzkodas, bet es tikmēr jau biju veicis divus savus gājienus un divus viņu gājienus. Tajā brīdī viens no spēlētājiem pateica: „Ņem un spēlē viens pats!“ Tāpēc, ja nojaušat, ka jūsu kompānijā varētu rasties līdzīga situācija, pirms spēles iegādes izrunājiet, kā jūs rīkosieties šādā situācijā, lai vēlāk nerodas pārpratumi.

 

Bilžu un raksta autors: Roberts Skutelis

 


Komentēt: